Deviņi jautājumi māksliniekam Kasparam Teodoram Brambergam

Kompozicionāls kaskadierisms, māksla un Dynamis kā virzītājspēks – deviņi jautājumi Kasparam Teodoram Brambergam, kura personālizstāde jau šo sestdien, 17. maijā tiks atvērta peldošajā mākslas centrā “NOASS”.

 1. Tavai piektajai personālizstādei ir ļoti spēcīgs un simbolisks nosaukums “Dynamis” Par ko ir šī izstāde?

Grieķu vārds dynamis raksturo aktīvo spēku, kas piemīt lietām un var būt pārnests, veidojot pavisam jaunas formas. Tas ir moments, kurā tiek realizēts koncentrētais spēks nākošam solim un caur to neredzamais kļūst redzams. Tieši tas mani ir vienmēr interesējis visvairāk – ar prātu netveramā cirkulācija, nemateriālas straumes, kuras caurstrāvo manu radošo procesu.

Šī izstāde man ir iespēja paust savu personīgo nostāju par mākslas darba uztveri kā tādu. Darbos netiks cilāti ne sociāli, nedz kādi citi taustāmās esības aspekti, kurus būtu viegli ilustrēt. Varbūt citreiz. Drīzāk Tas ir aicinājums skatītājam pakavēties pie mākslas darba un atklāt to kā nenoliedzamu faktu, neatkarīgu vienību.

2. Vai skatītājam, nākot uz šo izstādi, ir jābūt kādām priekšzināšanām par filozofiju, uz kuras balstās Tavi jaunākie mākslas darbi?

Uz izstādi var doties arī tāpat vien, bez jebkādām priekšzināšanām un sastapt mākslas darbu, uztvert tā noskaņu. Cilvēki ir dažādi. Ir tādi, kurus uzrunā un tādi, kurus neuzrunā. Tur neko nevar darīt.

3. Cik svarīgs Tev ir skatītājs?

Skatītājs ir neizbēgams.

Mākslinieks ienāk gatavā sociālā sistēmā. Tur ir publika un ir skatuve, tur neko nevar mainīt.

Ar saviem mākslas darbiem mākslinieks tiešā veidā iedarbojas uz pasauli, uz skatītājiem.

Gleznas, mūzika, dzeja, tēlniecība, zinātne ir tās retās (ja ne vienīgās) lietas, kuras dara godu visam cilvēku dzimumam.

 4. Bet kā tad ar mākslinieku? Kāda ir viņa loma sabiedrībā?

Mākslinieks ir līdzīgs kurpniekam. Ja cilvēkam ir cauras kurpes, viņš ies pie kurpnieka, jo pats nepratīs tās sataisīt. Tāpat arī ar mākslinieku. Viņš prot uzgleznot, sacerēt, nodziedāt. Katrs pārvalda savu zinātni. Mākslinieks darbojas dvēseles telpas teritorijā.

 Ja mēs vienojāmies par to, ka dvēsele eksistē, un dvēselei ir sava iekšējā telpa, tad cilvēkam kļūstot pārāk sadzīviskam, šī telpa sašaurinās. Savukārt dzirdot burvīgo Baha koncertu, vai noskatoties filmu, tas iekšējais spēks, dynamis (ja vēlaties, iedvesma vai sajūsma) sāk uz mums iedarboties ar milzīgu spēku un dvēseles telpa neizbēgami paplašinās. Tāpēc pasaule bez mākslas nevar pastāvēt.

Piemērs ar mūziku: Cilvēkam vajag pacilājošas sajūtas kas viņu iedvesmos dzīvot un raisīs pārdomas. Cilvēks aiziet uz veikalu un nopērk CD, kaut arī viņam, iespējams, kurpes cauras.

 5. Vai māksla ir profesija?

Māksla ir neizbēgamība. Trīs reizes mēģināju mākslu nodot, tomēr kaut kādā brīdī sapratu, ka esmu ‘sists ar mākslu’.

6. Vairāki jūt, ka māksla ir viņu aicinājums, taču nespēj to materializēt. Vai, Tavuprāt, šķērsojot robežu starp nekomerciālo un komerciālo, mākslinieks zaudē, vai iegūst?

Tev jāizvēlas sava taka pa kuru ej. Vienalga, lai cik grūti arī būtu, jo māksla nepieļauj sānsoļus. Tā vispār ir ļoti spēcīga lieta, ar kuru ir jāmāk sadarboties, lai viņa tevi nesaspiež. Ja es turos uz takas tad agri vai vēlu darbus cilvēki gribēs iegādāties. Māksla mani aicina virzīties uz priekšu. Nekur citur šādu skolotāju es nevarētu sastapt.

7. Mēģinot definēt savu stilu, vai  pieskaiti sevi pie abstraktā ekspresionisma skolas pārstāvjiem? Tava pieeja glezniecībai ir lielākoties ekspresīva vai, tomēr, konstruktīva?

No sākuma manas gleznas bija daudz ekspresīvākas. Nostājos pretī tukšam formātam un sāku procesu, ļaujot kompozīcijai baroties pašai no sevis. Ar laiku esmu palicis konstruktīvāks. Man ir svarīgi vizualizēt to, ko gribu panākt gatavajā darbā. Sāku strādāt ar skicēm. Varētu teikt, ka tas ir ‘kompozīcionāls kaskadierisms’. Katrs lēciens ir rūpīgi jāapsver.

8. Tu arī esi izvēlējies strādāt galvenokārt monohromās noskaņās?

Neteikšu, ka esmu ‘krāsu vegāns’, vai krāsu noliedzējs, tomēr es nejūtu, ka tās man ir vajadzīgas. Vēl studiju laikā vaicāju sev ‘kāpēc man ir jāizmanto zaļā, zilā, sarkanā krāsas?’ Akadēmijā students sāk strādāt ar pilnu krāsu spektru. Toreiz atmetu krāsas pilnībā, lai pakāpeniski, konstruktīvi un ļoti uzmanīgi pie tām atgrieztos.

Savos agrīnajos darbos vēl nebiju atradis to savu ceļu, studiju laikā turpināju krāsot, tomēr jutu, ka runāju sev pretī. Tagad apzināti akceptēju tikai tās krāsas, kuras mani interesē. Es vienmēr ļauju materiālam nākt pašam par sevi, tādam, kāds viņš ir, ar savu tonalitāti un savu dabisko spriegumu, taču ja būs vajadzīgs dzeltenais, liksim dzelteno.

9. Kā, tavuprāt, šāda krāsu un formu filozofija iekļaujas kopējā Latvijas laikmetīgās mākslas fonā?

Ļoti labi iekļaujās.

Viens no atpazīstamākajiem laikmetīgā abstraktā ekspresionisma skolas pārstāvjiem Latvijā, Kaspars Teodors Brambergs labprāt eksperimentē ar krāsām un tādām matērijām, kā smiltis, marmors, ogles vai rupjais audekls. 2000.gadā pabeidzis Latvijas Mākslas Akadēmiju un kopš tā laika aktīvi piedalījies grupu un personālizstādēs gan Latvijā, gan ārpus tās. Personālizstāde Mākslas galerijā “Dfab” 2010.gadā tika nominēta “Purvīša Balvai”, bet 2011.gadā ieguva “Dienas Gada Balvu Kultūrā”. Mākslinieka darbi glabājās privātkolekcijās Latvijā, Francijā un Taiti.

http://brambergs.com/

Interviju sagatavoja Viktorija Kasperoviča

victoria@noass.lv