Starp debesīm un zemi: Grācijas Toderi gaismas freskas uz AB Dambja

Š.g. 6. septembrī peldošajā mākslas centrā „NOASS” un kultūras foruma „Baltā Nakts” ietvaros tiks atklāta video mākslinieces Grācijas Toderi (Grazia Toderi, Itālija) pirmā personālizstāde Baltijas valstīs un tajā būs apskatāmas trīs, pēdējo gadu laikā tapušas video projekcijas – “Melnā Skala” (Scala Nera, 2006), “Sarkanais Atlants” (Atlante Rosso, 2011) un „Gaisma K 222″  (Luci per K 222, 2014).

Pirmo kritiķu atzinību Grācija Toderiguvusi 1993. gadā, piedaloties 45. Venēcijas biennālē ar video instalāciju „Tu neaizmirsti mani” (Notiscordardime, 1993), kurā ar statisku video kameru māksliniece ir notvērusi cīņu starp nelielu augu un spēcīgu ūdens plūsmu. Taču sākotnēja interese par nemanāmiem sadzīves priekšmetiem un ikdienas situācijām ar laiku attīstījās aizraujošos stāstos par lielpilsētu gaismām, zvaigznājiem un tālo, mistisko zemju kosmopolītiskām ainām. Tieši ar savu unikālo tehniku, kurā tādas pilsētas, kā Londona, Roma vai Florence parādās pavisam jaunā, līdz šim neredzētā skatījumā, Grācija Toderi ir iekarojusi laikmetīgās video mākslas olimpu un plašākai mākslas cienītāju sabiedrībai ir kļuvusi pazīstama ar lielformāta video projekcijām, kurās pašas mākslinieces izdomātās pilsētas būvējās slāņi pēc slāņa, kopā saliekot vairākus lielpilsētu nakts skatu fotogrāfiskos attēlus.

Šogad kultūras foruma „Baltā Nakts” ietvaros uz AB Dambja būs apskatāmi trīs Grācijas Toderi darbi -“Melnā Skala” (Scala Nera, 2006), “Sarkanais Atlants” (Atlante Rosso, 2011) un “Gaisma K 222″  (Luci per K 222, 2014) -  un tie skatītājus iepazīstinās ar tām tēmām, pie kurām māksliniece ir turpinājusi atgriezties pēdējo gadu laikā – lielpilsētu nakts skati, ceļojošā gaisma un Rietumeiropas kanoni, kas meklējami klasiskā mūzikā, arhitektūrā un mākslas vēsturē.

Pirms izstādes atklāšanas sarunājamies ar mākslinieci Grāciju Toderi par viņas sajūtām pirms savas pirmās darbu retrospekcijas atklāšanas Baltijā, kā arī esošiem un vēl tikai plānotiem projektiem un iedvesmu, ko viņa ir nepārtraukti smēlusies ceļojošās gaismas enerģijā.

Interviju sagatavojusi: Viktorija Kasperoviča

   

Šogad Rīgā tiks atklāta Jūsu pirmā izstāde Latvijā un arī Baltijas Valstīs un tajā būs apskatāmi tādi darbi, kā – “Melnā Skala” (Scala Nera, 2006), “Sarkanais Atlants” (Atlante Rosso, 2011) un “Gaisma K 222″ (Luci per K 222, 2014). Šī izstāde tiek rīkota kultūras foruma „Baltā Nakts” ietvaros, kurš šogad iedvesmu smēlies no Žorža Meljess 1902.gada filmas „Ceļojums uz Mēnesi” (Georges Méliès, ‘ Voyage dans la Lune’). Arī savos darbos Jūs bieži vien kavējaties sapņos par tālām, mistiskām zemēm. Vai atceraties, kad šī interese par sapņainām ainām pirmo reizi parādījās Jūsu darbos?

Grācija Toderi: Ļoti labi atceros, ka, pirmo reizi televizorā ieraugot cilvēka nolaišanos uz Mēness (man bija 6 gadi), es atklāju pavisam jaunu gravitācijas, gaismas un video attēla pieredzi. Šis bija spilgts pārdzīvojums – ceļojošais kosmiskais kuģis, kopā ar ļoti poētisko un tēlaino mūsu mistiskā satelīta aprakstu. Šī pieredze bija arī apliecinājums tam, ka cilvēks, astronauts, ir spējīgs atrasties kādā reālā vietā, bet ārpus mūsu planētas, ar pavisam savādāku gravitāciju, gaismu, atmosfēru… 1996. gadā pabeidzu darbu Dzimusi 63’ gadā (Nata nel ‘63),veltītu tieši šim notikumam, kas savā ziņā ir apvienojis visus manas paaudzes pārstāvjus. Jokojot es saucu to par ‘nolaišanās uz Mēness’ paaudzi, jo viens televīzijas moments ir apvienojis miljonus cilvēku visā pasaulē viņu sapņos un atmiņās, iespējams, veidojot pirmo globālo kolektīvo atmiņu.

 

Jūsu video projekciju pamatā bieži vien atrodami pilsētu nakts skatu fotogrāfiskie attēli, sakrāti,  ceļojot apkārt visai pasaulei. Vai kādreiz arī esat strādājusi Baltijas un Ziemeļvalstīs un vai ir iespējams, ka kāds no Jūsu darbiem arī tikts veltīts šim reģionam?

Grācija Toderi: Diemžēl nekad neesmu strādājusi Ziemeļu vai Austrumeiropā, tomēr esmu redzējusi Rīgu fotogrāfijās un tā man likās patiešām apburoša. Pilsētas attiecība starp zemi, debesīm un ūdeni ir ļoti iedvesmojoša un es labprāt veltītu šim burvīgajam savienojumam kādu no saviem nākotnes projektiem.

 

Kādā veidā Jūs atlasāt un izmantojat pilsētu nakts skatu fotogrāfijas?

Grācija Toderi: Es daudz ceļoju, meklējot sev vispiemērotākos pilsētu skatus un šobrīd manā kolekcijā ir simtiem fotogrāfiju, kurās ne tikai pilsētas, bet arī mazi ciematiņi, kalni, nelieli gaismu sakopojumi parādās dažādos gadalaikos un no vairākiem skatu punktiem. Es sapņoju par savu privāto fotogrāfiju kolekciju, kurā būtu apkopoti katras pasaules pilsētas attēli un tā man ļautu lūkoties uz Zemi no augšas, aizmirstot par jebkādām esamām robežām.

Arī savos darbos nekad neierobežojos ar kādas konkrētas pilsētas attēlojumu, un tādos darbos, kā Sarkanais Atlants vai Sarkanā Bābele (Rosso Babele, 2006), kuru joprojām uzskatu par visprecīzāko laikmetīgās pilsētas reprezentāciju, esmu veidojusi vairākus slāņu, vienu attēlu uzklājot virsū otram. Šie daudzie slāņi ilustrē arī pašu pilsētu vēstures, kuru gaitā tās tiek pārbūvētas, pārveidotas un reizēm arī iznīcinātas.

 

Esat organizējusi vairākas personālizstādes dzimtajā Itālijā un arī piedalījāties neskaitāmās grupu izstādēs visā pasaulē. Tādas video projekcijas, kā “Tu neaizmirsti mani” (Notiscordardime, 1993), „Pacelšanās“ (Il decollo,1998), “1001 nakts zieds”(Il fiore delle 1001 Notte, 1998) un „Sarkanā Orbīta” (Orbite Rosse, 2009) tika izstādīti Venēcijas Biennālē – pasaules lielākajā laikmetīgās mākslas izstādē. Ko Jūs sagaidāt no savas pirmās personālizstādes Baltijas valstīs?

Grācija Toderi: Izstāde, kurā būs apskatāmas video projekcijas Melnā Skala, Sarkanais Atlants un Gaisma K 222, nav salīdzināma ar manām iepriekšējām ekspozīcijām, jo katra izstāžu telpa ir unikāla un tās konteksts pilnībā maina paša darba uztveri. Ticu arī tam, ka mūsdienās, katrs darbs, ceļojot apkārt pasaulei, ieraksta pasaules mākslas vēsturē arī savu neatkārtojamo stāstu.

 

Vairāki no Jūsu darbiem, ieskaitot „Sarkano Atlantu”, kurš būs apskatāms Rīgā šo rudeni, jau ir kļuvuši par laikmetīgās video mākslas simboliem. Kuri no šiem darbiem ir vissvarīgākie tieši Jums un kādā veidā tie ietekmē esošos un tikai vēl plānotos projektus?

Grācija Toderi: Man vissvarīgākais darbs ir tas, pie kura es šobrīd strādāju un katrs nākamais projekts ir esošās idejas turpinājums. Visi mani darbi ir vienotās ķēdes sastāvdaļas.

 

Savos agrajos darbos Jūs pievērsāties sadzīvei, taču ar laiku tie pārvērtās stāstos par kosmiskās bezgalības zemēm. Kādos virzienos turpinās attīstīties Jūsu nākamie projekti?

Grācija Toderi: To es tiešām nezinu. Mans jaunākais darbs Gaisma K 222 ir veltīts brīnišķīgai Boloņas (Itālija) mūzikas instrumentu kolekcijai. Šķietami tāls no ceļojošās gaismas un pilsētu nakts skatu koncepta, šis darbs joprojām iedvesmo mani kavēties pārdomās par metropolēm, teātru skatuvēm un zvaigznājiem…

 

Laikmetīgā video un instalācijas māksla ir spējīga vienlaikus sevī apvienot gan tradīciju, gan jaunāko tehnoloģiju attīstību. Kādā veidā „Gaisma K 222” video projekcija pārtulko pagātnes simbolismu modernās estētikas valodā?

Grācija Toderi: Savas vizītes laikā Mūzikas muzejā Boloņā biju pārsteigta ar tā visaptverošo klusumu. Vērojot ekspozīciju, domāju par to, kādu neiedomājamo skaņu varētu radīt visi šie instrumenti apvienojoties. Vienā no muzeja telpām pamanīju muzeja kataloga ierakstu, kurā kolekcijas īpašnieks un Mocarta (Wolfgang Amadeus Mozart, 1756 – 1791) skolotājs Tēvs Martini (Giovanni Battista Martini, 1706 – 1784), savā vēstulē slavē komponista lielisko Misericordias Domini K. 222 mūzikas darbu.

 

Mani instrumenti (atšķirībā no mūzikas instrumentiem) ļauj radīt melodijas no gaismas enerģijas, un to skanēšanas laiks ir bezgalīgs. Esmu pārveidojusi K 222 kompozīciju bezgalīgi pulsējošās gaismas aplī. Te nu es esmu, kavējos pārdomās par laika, gaismas un enerģijas attiecībām Boloņas muzejā.

 

Savos darbos Jūs bieži atsaucaties ne tikai uz klasisko mūziku un literatūru, bet arī smeļaties iedvesmu no arhitektūras, fotogrāfijas un mākslas vēstures. Kā laikmetīgā video māksliniece, kādā veidā Jūs apvienojat gan progresīvās laikmetīgās tehnoloģijas, gan arī klasiskos Rietumeiropas mākslas kanonus?

Grācija Toderi: Vissvarīgākais manā darbā ir tieši materiāls, gaisma, kura ceļojot no vienas virsmas uz otru, kļūst redzama. Gaisma uzsāk savu ceļu manā galvā, tad parādās zīmējums, vēlāk nāk klāt arī gaisma no fotogrāfijas un visbeidzot veidojas projekcija. Tā var simbolizēt arhitektūru, un tajā pašā laikā arī kļūt par arhitektūru. Līdzīgi kā baznīcu freskas, video projekcijā var vienlaicīgi mijiedarboties gan māksla, gan arhitektūra. Man patīk kinematogrāfija un arhitektūra, bet visbiežāk es smeļos iedvesmu mākslas vēsturē.

 

Kā māksliniece, Jūs bieži ceļojat, šķērsojot hronoloģiskās un ģeogrāfiskās robežas. Kā Jūs varētu raksturot kopīgo laikmetīgās video mākslas ainu Itālijā un ārpus tās?

Grācija Toderi: Es tiešām ļoti daudz ceļoju, bet kad esmu mājās, pilnībā pievēršos darbam. Protams, mākslas pasaule ir ļoti mainījusies pēdējo gadu laikā. Vietām tā ir palikusi ārkārtīgi garlaicīga, bet no otras puses mākslinieki tagad ir spējīgi veidot kontaktus visā pasaulē un tas palīdz izvairīties no specifiskām problēmām, kuras piemīt katrai atsevišķai valstij.