Austrumu frontē: videomākslas soļi no tās dzimšanas līdz gadsimtu mijai 2.daļa

Zanda Jankovska

Austrumu frontei saplūstot ar rietumu fronti

Pēc videomākslas festivāla tradīcijas pārrāvuma un politiskajām izmaņām Latvijā, videomākslas scēnā bija iestājies sava veida pārtraukums. Kamēr rietumu frontē videomākslas pionieri turpināja soļot pa karjeras kāpnēm uz panteonu, austrumu frontē mākslinieks kļuva tik brīvs, ka ar savu brīvību nezināja, kurā ligzdā apmesties.
Izmainoties mākslinieka lomai sabiedrībā, mākslinieciskā darbība netika vairs pakārtota pasūtījumam, bet gan meklējumiem pēc tiem. Sabiedrība par mākslas varoņiem piemirsa, odu skanējums pieklusa un kurators „atņēma” māksliniekam lauru vainagu, diriģējot vizuālās mākslas skanējumu publiskajā telpā. 1993.gadā nodibinātais Sorosa Mūsdienu mākslas centrs atbalstīja vairs tikai tos projektus, kas pēc izvērtēšanas komisijas nostādnēm atbilda noteiktai vērtību skalai un bija raksturojami kā laikam atbilstoši. Tiem māksliniekiem, kuri bija pieraduši pie iepriekšējās sistēmas, vajadzēja adaptēties jaunajā sistēmā, citādāk, darbojoties aizgājušajā ritmā, viņi vienkārši varēja nokrist no vizuālās mākslas skatuves. Arī tie, kuri centās būt moderni un devās eksponēt darbus rietumos, pēc vairākiem apciemojumiem jutās vīlušies, jo kopizstādēs viņi neiekļāvās rietumu zvaigžņu centrālajās parādēs. Līdz ar to pilnīgi loģisks turpinājums bija jaunas alternatīvās mākslas scēnas izveidošanās, kas izpaudās jauno institūciju ( E – LAB (kopš 2000.gada RIXC), Open, K@2, „Noass” u.c.) un grupējumu („Orbīta”, „F5”, „rigasZieds” u.c.) darbībā.
90.gados jaunas vēsmas pasaulei tehnoloģijas jomā atnesa Sony, uzsākot digitālo video kameru ražošanu. Tā kļuva par galveno rīku jauno mediju valodas attīstībā, kuru raksturoja navigācija telpā un datu bāze, ļaujot iegūto video „apstrādāt” pirms tā prezentēšanas. Arī Latvijas teritorijā caur atvērtajām robežām iesoļoja digitālā kultūra, kas summējās aizvien lielākos prakses piemēros. 90.gadu nogalē uz videomākslas skatuves uznāca jaunā paaudze, no kuras lielākā daļa bija skolojusies 1987.gadā dibinātajā Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļā. Tajā laikā darbību uzsāk grupa „Famous Five” (F5), kuras kodolu veido Ieva Rubeze, Līga Marcinkeviča un Mārtiņš Ratniks. Viņu radītie video darbi (L. Marcinkevičas „2 in1” (1999), I. Rubezes „Un citi” (1999), M.Ratnika „Analogs/ Digitāls” (1999)) ir kļuvuši par ikoniskiem Latvijas videomākslas vēstures kontekstā. Ja iepriekšējā periodā videomākslas pārstāvji aizrāvās ar subjektīvu, savdabīgu tēlu sistēmu veidošanu, tad gadsimta izskaņā mākslas zinātniece Ieva Kalniņa izstādes „Cilpa”[1] kritikā min, ka jauno mākslinieku darbos aizvien lielāka uzticība tika vērsta digitālajiem rīkiem, tematiski reflektējot par pastāvošo realitāti, atsaucoties uz Līgas Marcinkevičas video darbu „Es vēlētos būt … sapņu varonis” (2000) un „F5” digitālanimāciju „Bloody TV” (2000). [2]

Mārtiņš Ratniks “Analogs/ Digitāls“, 1999

90.gadu otrajā pusē aizsākās vīdžejošanas vakari, kas kļuva par raksturojošu jaunāko laiku kulta figūru, vienlīdz piederot kā izklaidei, tā mākslai.[3] VJ rašanās vizuālajā mākslā ir saistīta ar elektroniskās mūzikas attīstību 80.gados, attīstot ideju par jaunu darbu radīšanu, izmantojot citu kompozīciju fragmentus. Vīdžejošana ir iepriekš vizuālo materiālu miksēšana, kas veidojas attiecībās ar mūziku.[4] Mākslas zinātniece Alise Tīfentāle uzsver, ka tas bija loģisks videomākslas attīstības posms, kur atšķirībā no iepriekšējā, video darbu demonstrācija nenotika muzejā, galerijā vai kādā citā no mākslas tempļiem, bet gan naktsklubā vai koncertzālē. Gadsimtu mijā darbojās divas VJ apvienības: „Tres Digital” – VJ RGB (Pēteris Ripa) un VJ art_is (Artis Dzērve)); „Soja” – Katrīna Neiburga (Primitive), Pēteris Ķimelis (Primitive), Mārtiņš Grauds („Vilks filma”), Mārtiņš Ratniks (F5), Linards Kulless (Rigasound), MKII (BIO.CODES)) un citi.[5] Šī izklaidējošā video mākslas forma ne tikai saplūda ar mūzikas ritmiem, bet arī sublimējās ar auditoriju, veidojot attiecību trīsstūri.
Jaunas vēsmas videomākslas ainā iezīmēja tekstgrupas „Orbīta” darbība, kas no 90.gadu sākuma darbojās ar mērķi būt maksimāli atvērtai citām kultūras formām, sintezējot dzeju, teātri, performanci un citas mākslas formas. 90.gadu nogalē tekstgrupa aizsāka radīt video poēmas, kurās „poētiskais vārds var darboties gan kā grafiska struktūra, gan var skanēt kā soundtrack, saglabājot poētiskā tēla „ekranizācijas” iespējas darba vizuālajā semantikā.”[6] 2000.gadā klubā „Pulkvedis” norisinājās Katrīnas Neiburgas un „Orbītas” kopīgi iecerētais poētiskās improvizācijas vakars „Try Poetry Try”, kurā „Orbītas” dzejnieki kopā ar Martu Pujātu, Jāni Indānu, Edmundu Frīdvaldu un Ēriku Bērziņu lasīja tekstus muzikālas (akustiskas un elektroniskas) improvizācijas pavadījumā, Katrīnai Neiburgai paralēli eksperimentējot ar video. Kā neizbēgams turpinājums šim vakaram sekoja pirmais poētiskā video festivāls „Word in Motion” (2001) kinogalerijā,[7] kurā tika pārstāvēti darbi no Latvijas, Šveices, ASV un Krievijas.[8]

Pārlapojot videomākslas vēstures apskatu līdz gadsimtu mijai, nenoliedzami jāpiekrīt Jura Boiko teiktajam, ka mūsdienās runāt par video mākslu nozīmē runāt par tehnikas progresa vēsturi, un tomēr – runāt par pagātni.[9] Mēs zinām kā ir iesācies šis gadsimts, bet aizritējušais gadu simts tā arī noslēdzās ar retoriskiem jautājumiem par videomākslas suverenitāti un par tās nākotnes izdzīvošanas izredzēm, saplūstot ar inovatīviem mākslas formu meklējumiem. Salīdzinot ar rietumu bāzē notiekošajiem videomākslas procesiem, līdz Latvijas neatkarības atgūšanai videomākslas attīstība norisinājās „pagrabstāvos” kā slepenais eksperiments, visbiežāk aizslēpjoties aiz „kinoamatierisma” muguras, izmantojot studijas, kurās bija pieejama nepieciešamā tehnika. 90.gados Latvijas videomākslas pionieru darbības attīstība, mainoties mākslinieka lomai sabiedrībā, bija visai apgrūtinoša, taču 90.gadu otrajā pusē ienāca jauna paaudze, kas veidoja jaunu videomākslas tradīciju.

Izmantotie literatūras avoti un piebildes:

[1] Izstāde norisinājās LNMM izstāžu zālē „Arsenāls” 2000.gadā no 1. līdz 23.septembrim;
[2] Kalniņa I., Cilpas valdzinājums// Studija. – 2000. – Nr.14. – 34. – 37.lpp.
[3] Vējš V., Sieviešu lietas// Studija. – 2004. – Nr. 36. – 10. – 17.lpp.
[4] Ratniks M., Eksperimentālais taktiķis Mārtiņš Ratniks/ pierakst. I. Astahovska// Studija. – 2005. – Nr.42. – 18. – 24.lpp.
[5] Tīfentāle A., Rīgas bezmiega naktis// Studija. – 2001. – Nr.17. – 44. – 45.lpp.
[6] Timofejevs S., Poētiskas mašīnas darbībā// Studija. – 2001. – Nr.18. – 86. – 87.lpp.
[7] Otrais Poētiskā video festivāls norisinājās 2003.gadā, Jaunajā Rīgas teātrī; trešais – 2007.gadā.
[8] Timofejevs S., „Orbīta” virzās uz rietumiem. Iespējamās dokumentālas filmas scenārijs// Studija. – 2005. – Nr. 45. – 12. – 19.lpp.
[9] Boiko J., Ikviens pārdzīvo daudz vairāk nekā spēj saprast// Studija. -1998. -Nr.2. – 82. – 85.lpp.