Vijas Zariņas (dz.Lāce) personālizstāde peldošajā galerijā „Noass”

No 12.septembra līdz 29.septembrim peldošajā mākslas galerijā ‘’Noass’’ būs iespējams aplūkot Vijas Zariņas (dz. Lāce) personālizstādi, ekspozīcijai neapšaubāmi apstiprinot mākslinieces savdabīgo un unikālo gleznošanas stilu, kā arī keramikas darbus.

Izstādes darba laiks:

Pirmdiena: slēgts

Otrdiena– Svētdiena: 11:00–19:00.

Ieeja bez maksas.

---

 

Par mākslinieci: Vija Zariņa (dzimusi Lāce 1937. gada 26. aprīlī , Rīgā)

Jau agri bērnībā Vijai patika zīmēt. Pirmā nopietnā saskarsme ar zīmēšanu bija mākslas nodarbībās skolā. Skolā Vija zīmēja tik labi, ka klases biedri palūdza uzzīmēt arī viņu vietā. Tomēr skolotājs atpazina talantīgās skolnieces rokrakstu un sodīja ar vieninieku. Vija zīmēja arī skolas sienas avīzi. Par savu agrīno pieredzi veidošanā Vija stāsta: „Ļoti gribējās veidot, bet nebija no kā. Veidoju mazas figūriņas no silta, izdegušu sveču parafīna un no rupjmaizes, kas samitrināta ūdenī.”

1949. gadā Vijas vecāki un 5 gadus vecākā māsiņa Maiga tiek izsūtīti uz Sibīriju, bet Vija laimīgā kārtā tajā brīdī atradās pie savas krustmātes Madlienā, tāpēc paliek Latvijā. Drīz arī Viju sasniedz ziņa, ka vecāki un māsiņa nošauti bēgšanas laikā ceļā uz Sibīriju. Arī Vijas krustmāte drīz nomirst un Viju adoptē kāds vecāks pāris, kuri dod viņai arī savu uzvārdu Zariņa. Līdz tam Vijas uzvārds bija Lāce. Drīz nomirst arī audžuvecāki un Vija nonāk bērnunamā Skrīveros, tad Rīgā. 14 gadu vecumā, neizturot skarbos apstākļus bērnunamā, Vija no tā aizbēg un uzsāk savu patstāvīgo dzīvi.

Kad Vija pabeidz vidusskolu, viņas pirmā darbavieta ir šuvēja-piegriezēja Rīgas Adītājā. Tam seko darbs Rīgas keramikas fabrikā. „Tur man bija jāstrādā pie masveida produkcijas ražošanas. Virpoju podus, vāzes, šķīvjus, krūzītes, lēju formās traukus. Keramiķa amatu apguvu līdz dziļumiem. Kad priekšnieks bija piedzēries, pa kluso arī veidoju to, kas pašai patika. Kad māls rokā, tad dzīve uzreiz savādāka, priecīgāka.  Garastāvoklis tūlīt uzlabojās un, ja sanāk, tad esmu pavisam laimīga. Man bija labas attiecības ar keramiķi Detlavu, un viņš uzdeva manus darbus par savējiem, lai varētu noglazēt un apdedzināt. Detlavs slavēja manus darbus un teica, ka man jāiet studēt tēlniecība. Studijas Mākslas Akadēmijā es tolaik finansiāli nevarēju atļauties, bet pieteicos Līzes Dzeguzes Tautas mākslas tēlniecības studijā Rīgas Ģildē 1971.gadā,” stāsta Vija.

Līzes Dzeguzes tēlniecības studijā Vija veido gan dzīvniekus, gan cilvēku figūras. Iemācās griezt tās arī no liepas koka.

Pirmo reizi ar gleznošanu Vija saskaras Ievas un Tālivalža Muzikantu vadītajā Baldones mākslas studijā 2010. gadā. Tur arī atjauno savas veidošanas un keramikas prasmes. Gleznošanu Vija Zariņa mācās pie Ievas Muzikantes, bet veido Tālivalža Muzikanta vadībā. Veidošanā Vijai mīļākās ir animālijas, bet kā vienu no izaicinājumiem un saviem sasniegumiem Vija atzīst vīrieša galvas veidojumu pēc romieša karavadoņa Gatamelātas ģipša modeļa.

Par gleznošanu Vija stāsta: „Man vislabāk patīk gleznot vienatnē. Tam ideāli piemērotas ir naktis, jo tad neviens netraucē. Man patīk gleznot dzīvnieku pasauli, jo tā ir bagāta, krāsaina un formā daudzveidīga. Īpaši man patīk plēsīgi putni: gaiļi, pūces, ērgļi. Man viņi šķiet daudz interesantāki nekā vienkārši zvirbuļi un zīlītes. Dzīvniekos man patīk daudzveidība, sākot no medūzām, astoņkājiem līdz surikatiem un tīģeriem. Gribas attēlot kaut ko no nesasniedzamā, eksotiskā un ideālā. To arī atrodu savā dzīvnieku pasaulē. Gleznojot dzīvniekus, man svarīgi šķiet viņu acis un zobi. Zobi manos darbos ir pilnvērtības zīme, bet acis ir galvenais, dvēseles spogulis. Sākotnēji gleznoju ar akrilu, tad izmēģināju eļļu, iepatikās. Reizēm miksēju abas tehnikas kopā. Man patīk gleznot arī ainavas. Ainavas meklēšana notiek ilgi. Vispirms ar zīmuli veidoju skices, tad gleznoju. Dažreiz ainava gleznojas pati. Ņemu audeklu un jau redzu ainavu tajā. Īpaši mani saista kalni. Tie mani fascinē ar savu majestātiskumu un cēlumu. Patīk arī siltās, eksotiskās zemes, plašas ainavas. Gleznojot es ieeju tajā pasaulē, skaistumā, kuru attēloju. Patīk ainavas, kur ir ūdens. Reizēm gleznojot nesanāk. Tā, piemēram, Daugavu pārvērtu „Ziedu Daugavā”. Ūdenim pa virsu uzgleznoju ziedu pļavu. Šo darbu man izsolē nopirka. No cilvēku gleznošanas mazliet baidos, vienīgā cilvēkveidīgā būtne, ko esmu gleznojusi ir Eņģelis. Caur viņu gribēju attēlot svētuma starojumu, garīgo gaišumu un lūgšanas spēku.”

Vijas Zariņas gleznās dominējošā ir krāsa, faktūra un tēls. Māksliniece izkopusi savu savdabīgu un unikālu gleznošanas stilu, kurā gludi noklāti laukumi mijas ar pastozi uzliktiem sīkiem triepieniem, kas veido vibrējošas faktūras ritmu. Viņai darbos nav svarīga gaismēna vai perspektīve, bet nozīme tiek piešķirta krāsu un triepienu ekspresijai, tēla individualitātei, kā arī atsevišķu sīku detaļu izstrādājumam. Vijas gleznotajās animālijās kā pretrunas dialogā, skatītāju uzrunā sirsnība un mīlestība, ko izstaro dzīvnieku un putnu acis, pretmetā tēla plēsīguma alegorijai- asajiem knābjiem, atsegtajiem zobiņiem, kas itkā smaidā vai brīdinājumā, detaļās rūpīgi izstrādāti, piesaista uzmanību. Viņas gleznošanas manierei raksturīga daudzslāņainība, sīks, rotaļīgs faktūru ritms triepienā. Tieši Vijas Zariņas dzīvnieku gleznojumos var saskatīt līdzīgas iezīmes ar slavenā naivista Anrī Ruso darbiem. Māksliniece nereti izmanto tondo jeb ovālo formātu dzīvnieku atainojumā, kas it kā  pastiprina autores pozitīvo attieksmi pret gleznas tēlu. Viņas gleznas ir spilgtas un košas krāsās. Daudzos darbos dominē zaļā krāsa, kura, izrādās ir mākslinieces mīļākā krāsa, jo tā rada asociācijas ar mežu un dabu. „Mežs ir mans prieks un manas zāles. Tur es jūtos vislabāk.”- saka Vija. Viņas ainavās valda romantiska noskaņa, eksotiskas dienvidzemju ainas mijas ar baltiem, sniegotiem ziemas skatiem, ūdenskritumiem, augstiem kalniem un straujām upēm.

Aivars Leitis savā grāmatā  „Tīrradņi. Naivā māksla Latvijā” (Neputns, 2005) ir teicis: „Droši varu apgalvot, ka tās ir gleznas un skulptūras, kas rodas no to autoru likteņa zīmētā dzīves ceļa. Rodas sava prieka pēc, instinktīvi meklējot skaistuma iespēju apkārtējās pasaules pieticībā. Tēlojot dzīvi nevis tādu, kāda tā ir, bet gan tādu, kādu to redz sapņos.” Arī par Vijas Zariņas darbiem droši var teikt līdzīgus vārdus, arī viņa ir tīrradnis, kas atraisījies Baldonē un savus sapņus izsaka mākslas darbos.

 

mag.art Ieva Muzikante