No 1. līdz 14. oktobrim projekta «Es Būšu muzejā» ietvaros Latvijas Naivās mākslas muzejā būs apskatāma rudens plenēra laikā tapušo darbu izstāde – “Skasitā Pārdaugava”.

Turpinot iepriekšējo gadu tradīcijas, arī šogad Latvijas Naivās mākslas muzejs sadarbībā ar Tautas Tēlotājmākslas biedrību “Cinobrs” rīkoja plenēru. Šogad plenērā piedalījās sešas no tēlotājmākslas biedrības «Cinobrs» Rīgas glezniecības studijām. Atsaucība bija ļoti liela, jau septembra pēdējā nedēļā mākslinieki plūda uz AB dambi, lai nodotu savus darbus vērtēšanai. Kopumā izstādei tika atlasīti trīsdesmit autoru darbi, kuros redzamas dažādas Pārdaugavas ieliņas, mājas un to iedzīvotāji.

Latvijas Naivās mākslas muzejs atvērts gan dalībniekiem, gan interesentiem līdz 14. oktobrim: no Pirmdienas līdz Piektdienai, 12:00-18:00.

Kā noritēja izstādes “Skaistā Pārdaugava” atklāšanas svētki:

Organizē:

Atbalsta:

Trešdien 7. augustā plkst. 18.00 lekciju un diskusiju par Malkas Cenciperes (Malka Tsentsiper) radošo darbu Izraēlas mākslas kontekstā vadīs Ārije Cencipers (Arieh Tsentsiper).

Malka Cencipere 1947. gadā dzimusi Viļņā, bet 1966. gadā kopā ar ģimeni pārcēlusies uz Izraēlu, kur guvusi izglītību gan matemātikas fakultātē Haifas Tehnionā, gan mūzikas nodaļā Izraēlas universitātē.  Māksliniece 20 gadus ir strādājusi kā programmētāja un  paralēli tam  nodarbojusies ar glezniecību un tēlniecību.

Kopš 1997.gada M. Cencipere pilnībā nolēmusi sevi veltīt mākslai. Šobrīd viņas darbi ir pazīstami plašam cienītāju lokam gan Izraēlā, gan arī ārpus tās, tostarp arī – ASV, Meksikā, Grieķijā, Spānijā, Francijā un Krievijā.

Lielākos panākumus M. Cencipere guva 2009. gadā, kad mākslas festivālā “Tradīcijas un mūsdienīgums”, Maskavā, ieguva godalgu kategorijā “Par unikālo nacionālo identitāti”. Pēc tam sekoja vairākas personālizstādes Baltkrievijas Nacionālajā Mākslas muzejā Minskā un Marka Šagāla muzejā Vitebskā, tāpat Viļņā, Kaļiņingradā, Sanktpēterburgā un Jeruzalemē un tagad Rīgā.

Pēdējo gadu laikā Malka piedalījusies dažādās kolektīvajās izstādēs, kuru starpā ir – naivās mākslas festivāli Katovicē (Polijā) un Jeruzalemē kā arī Francijas – Izraēlas Rudens salonā Jaffā (Izraēlā).

Lūk, ko raksta par Malkas Cenciperes daiļradi  mākslas zinātniece, galvenā redaktore mājaslapai Тарбут.ру Elīna Gončarskaja.

“Viņas galvenie un iemīļotākie personāži ir ebreju pilsētiņas iedzīvotāji. Šī mīlestība ar gadiem nepāriet, neizzūd. Malkas radošums nepakļaujas kosmopolītiskajām tendencēm, un tas globālajā pasaules ciematā dzīvot nevēlās, bet vēlās palikt nacionāla, tradicionāla, īpatnēja, miesa no miesas – īsta Austrumeiropas ebreju kultūra. Kāzu muzikanti un klauni, tumšās ebreju skaistules un to pavadoņi ar lielajiem deguniem, rabīni un nabagi, troļļi un maskas, domātāji un kaķi… Tie dzīvo uz audekla un papīra, tiek atlieti bronzā, pilni ar enerģiju, izstaro spēcinošu, dzīvu, auglīgu un produktīvu spēku. Tie redz sapņus, spēlē kāzas, fantazē, maldās, dejo un apbur.

Malkas Cenciperes pompozā, skaistā un skaļā varoņu pasaule pievelk tik ļoti, ka rodās vēlme šajā pasaulē sākt dzīvot. Un lai arī šīs pasaules “pamatiedzīvotāju” raksturi ir simboliski groteski pārspīlēti, asi raksturoti, pat hipetrrofēti – zem skumjajām un spilgtajām maskām, groteskā grima slēpjas cilvēki, īsti cilvēki, kuri ir labi un smieklīgi, ekspresīvi un  emocionāli, gudri un pārgudri, bet ne saskaņā ar rakstiem, bet katrs pa savam, pa cilvēciskam un šādi tie izsauc tikai patiesas simpātijas.

Malka Cencipere veido savu paralēlo ebreju pasauli, pasauli, kas ir pilna ar mīlestību un īstu ebreju  laimi. Tur vienmēr ir silts un vienmēr ir kāds ar ko parunāties, jo šeit visapkārt jebkas spēj runāt – kaķi, zivis, putni un kazas, turklāt runā viņi kā pienākas ar visu savu būtību – deguniem, rokām, acīm… Šeit dzīvo fejas, kuras buras kaut kā ne pārāk nopietni (tikai loģiski, kāpēc burties, ja viss tāpat ir lieliski?), cildeni mīlētāji un piezemēti  mūziķi.

Ja nu kāds aizdomātos par analogo Sholem Aleichem vizuālajā mākslā, tad noteikti salīdzinātu Malku Cenciperi ar vareno  ebreju rakstnieku. Viņas personāži tik pat traģikomiski, tik pat vienkārši, to manieres izsauc smaidu, no viņiem nāk cilvēcisks siltums, viņi it kā kustās pa viņas humora aso līniju, kur vienā pusē atrodas dzīves veids, bet otrā pusē jau fantastika…

Tautas humors – labākais līdzeklis pašaizsardzībai no traģiskās realitātes, no nepārtrauktas trauksmes, no nepārliecinātības par nākamo dienu. Skatoties uz Malkas Cenciperes gleznām un skulptūrām tu tici tam, ka mūsu tauta visdrīzākais tiešām ir mūžīga…”

Daži vārdi no pašas mākslinieces par saviem darbiem:

“Es mīlu savu gleznu varoņus, tie dzīvo zem krāsu šļakatām, smaida ar lūpu kaktiņiem un dzīvo savu pilntiesīgo dzīvi, iesaistot mani savos mīlas stāstos, kāzu ceļojumos un skaļās viesībās pie galda. Tie mani aicina uz pavasarīgu izjādi uz gaiļa, kopā ar viņiem esmu bijusi uz mēness, kur sajūsmināta lasīju zvaigznes un dzirdēju Haima dvēseliskās sarunas ar papagaili un viņa duetu ar kazu. Mani sākumā izdomātie varoņi atdzīvojas un, lūk, Moiše ar glāzi rokās piemiedza man, Mesijas ēzelītis smagi nopūtās un iemīlējušies gurdeni novērsa skatu… “

Izstāde apskatāma no 7. – 31. augustam peldošajā mākslas galerijā NOASS 

Muzejs atvērts katru dienu no 12.00 – 18.00 

Ieeja bez maksas

No 2012. gada 15. jūnija līdz 29. jūlijam Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zālē Arsenāls (Vecrīgā, Torņa ielā 1) būs skatāma izstāde „Negantnieki. Mākslinieki – sabiedrības izaicinātāji”.

Izstāde pārstāv Latvijas māksliniekus-provokatorus ar darbiem, kas tapuši no 1980. gadu otrās puses līdz mūsdienām – laikā, kad vienīgais cenzūras aparāts ir bijusi pašas sabiedrības attieksme. Lai uzsvērtu vienu no izstādes uzstādījumiem – demonstrēt vērtēšanas kritēriju nosacītību –, ekspozīcijā apvienotas vairākas mākslinieku paaudzes, izceļot tos autorus, kuri ir vērsti uz sabiedrības izaicināšanu. Kas reiz 1980. gados izpelnījās asu sabiedrības un arī mākslas pazinēju kritiku, mūsdienās bauda klasiķu statusu.

Izstāde nepretendē uz provokatīvu Latvijas mākslas liecību atlasi, jo šādi notikumi vienmēr ir „īslaicīgi”, turklāt reti kurš darbs būtu atkārtojams mūsdienās. Ekspozīcijā pārstāvēti dažādi mēdiji: glezniecība, grafika, objekti, instalācijas, fotogrāfijas un filmas.

Formāli „negantniekus” būtu iespējams iedalīt divos tipos – huligānos (piemēram, Kristians Brekte, Gints Gabrāns, Ivars Grāvlejs, Miķelis Fišers, Maija Kurševa) un sociālkritizētājos (Kristaps Ģelzis, Aija Zariņa), taču arī sabiedriski atbildīgajam nākas pārkāpt likuma zonu, lai izkustinātu skatītāju no mietpilsoniskās miera pozīcijas un aicinātu uz pārmaiņām. Huligāni cenšas šokēt, provocēt sabiedrību, lai tikai izraisītu pretreakciju. Sociālkritizētāji darbojas mākslas laukā, kas cieši saskaras ar varu un kontroli. Viss, kas pretendē būt par autoritāti, sludinot neapšaubāmu „patiesību” un „pareizību”, kļūst par mākslinieku-„negantnieku” kritikas objektu.

Ja 1980. gadu otrajā pusē mākslinieki centās mest poētisku izaicinājumu padomju varai, izmantojot simboliskus, taču nepārprotamus tēlus (Andris Breže, Kristaps Ģelzis, Andrejs Kalnačs, Vilnis un Juris Putrāmi), tad mūsdienu māksliniekiem saistošāka šķiet baznīca kā institūcija un reliģija kā „neaizskaramā” tēma, tāpat arī seksualitāte (Vladislavs Lakše, Kārlis Vītols, Otto Zitmanis), kamēr politiskos sižetus turpina radīt iepriekšējā paaudze: Leonards Laganovskis, Juris Utāns un Ivars Poikāns. Jaunie politiski aktīvie mākslinieki savu attieksmi pauž anonīmi, izmantojot māju fasādes un ielas, kas diemžēl izstādē nevar tikt iekļauts. Bez jau minētajiem varas iemiesojumiem mākslinieku – sabiedrības izaicinātāju ir saistījusi stingri kontrolētā kultūras kanona zona, kad viņi, apbruņojušies ar postmodernisma piedāvātajām iespējām, visai brīvi pakļauj to savai interpretācijai un / vai dekonstrukcijai.

Pārsvarā mākslinieki-provokatori ir gados jauni, reti kurš no viņiem turpina izaicināt laikabiedrus nobriedušākā vecumā, tādēļ izstādei dots nosaukums „Negantnieki”, kas ietver atsauci uz bērnību un palaidnībām, neaizmirstot par „spēles” mirkli, bez kura nav iedomājama kultūra.

Ekspozīcijai atlasīti arī Ērika Apaļā, Ginta Apsīša, Māra Ārgaļa, Arņa Balčus, Artūra Bērziņa, Sergeja Djomina, Jāņa Mitrēvica, Ernesta Kļaviņa, Normunda Lāča, grupas „NSRD”, Oļega Tillberga, Māra Subača, Andra Vītoļiņa, Vilņa Zābera darbi.

Izstādi veido darbi no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja, topošā Laikmetīgās mākslas muzeja krājuma, kā arī privātkolekciju un mākslinieku īpašumā esošie artefakti.

Teksts: Sniedze Kāle

IZSTĀDES  KURATORE:

Sniedze Kāle, mākslas zinātniece

GSM: (+371) 29 218766, E: sniedze.kale@gmail.com

SAISTĪTIE  PASĀKUMI:

* visu izstādes laiku

otrdienās Akcija „Lata dienas”:

iespēja apmeklēt izstādi, maksājot tikai LVL 1,00!

* 15. jūlijā                          

plkst. 15.00 „Sarunas muzejā”:

tikšanās ar izstādes kuratori Sniedzi Kāli

LNMM izstāžu zāle Arsenāls (Torņa iela 1)

DARBA  LAIKS:

Otrdienās, trešdienās, piektdienās  12.00–18.00, kase 12.00–17.45

Ceturtdienās 12.00–20.00, kase 12.00–19.45

Sestdienās, svētdienās 12.00–17.00, kase 12.00–16.45

Pirmdienās slēgts

BIĻEŠU  CENAS:

Pieaugušie: LVL 2,50 (2,00)*

Skolēni, studenti, pensionāri: LVL 1,50 (1,00)

Ģimenes biļete (1–2 pieaugušie ar 1–4 bērniem vai viena daudzbērnu ģimene): LVL 4,00

* Iekavās norādītas cenas 1 apmeklētājam grupā, kurā ir vismaz 10 dalībnieki. Grupas vadītājam ieeja bez maksas.

Preses materiālu sagatavoja: Nataļja Sujunšalijeva

Latvijas Nacionālā mākslas muzeja

Reklāmas un informācijas darba kuratore

T: (+371) 67 357527

F: (+371) 67 357520

E: pr.service@lnmm.lv

I:  www.lnmm.lv

Twitter: www.twitter.com/lnmm_muzejs