EIROPAS BRĪVPRĀTĪGO DARBS
Eiropas brīvprātīgais darbs ir iespēja doties uz kādu no Eiropas valstīm jauniešiem no 18 – 30 gadiem un 2 līdz 12 mēnešus strādāt kā brīvprātīgajam, palīdzot uzņemošajai organizācijai realizēt tās mērķus ar savām idejām un darbu.
Kultūras un mākslas projekts NOASS Eiropas brīvprātīgā darba porogrammā darbojās no 2008.- 2013. gadam, šajā laikā daudziem jauniešiem sniedzot iespēju praktizēties un strādāt kādā no Trans Europe Halles kultūras centriem, vai citā organizācijā. NOASA komanda ir priecīga, ka EBD jauniešiem ļāvis iepazīt darbu kultūras un tūrisma nozarē, apgūt svešvalodas un gūt neaizmirstamus iespaidus.
Vairāk informācijas par brīvprātīgo darbu
Kontakti:
Kate Zilgalve
kate@noass.lv
NOASS – Nosūtītājorganizācija - Realizētie apmaiņas projekti un brīvprātīgie:
- Association Žmergo 2016
- TPZ Lingen 2014/2015
- ŽEMAITIJA 2012
- GIGOS 2012/2013
- P60 (2) 2011/2012
- Camaleon 2011/2012
- Mains d’œuvres 2011/2012
- Water.Sinking Cities. 2010
- Stanica 2010/2011
- Pekarna Magdalenske Mreže 2010/2011
- REGENLAB 2009
- P60 2009/2010
- Ankara – What is EU? 2009
Association Žmergo
No 2016.gada februāra līdz 2016.gada oktobrim Association Žmergo ir uzņēmusi Gunu Ludborži kā brīvprātīgo EVS projekta “European Friends for Green Trends” realizācijai.
Jau vairāku gadu garumā biedrība “Žmergo” turpina iedrošināt iedzīvotājus piedalīties svarīgu lēmumu, kas saistīti ar vides jautājumiem, pieņemšanā reģionālā līmenī, kā arī iesaistās valstiska līmeņa projektu īstenošanā. Pateicoties komunikācijai un sadarbībai ar ārvalstu aktīvistiem, ideju apmaiņai un to īstenošanai, “Žmergo” veicina pozitīvas pārmaiņas sabiedrībā – pievēršas šībrīža būtiskākajām vides problēmām, kā arī veicina izpratni par kultūras mantojuma nozīmīgumu.
Brīvprātīgo tikšanās ar Opatijas vicemēru
TPZ Lingen
Arta Lediņa par savu brīvprātīgā darba pieredzi: “Ir sācies mans pēdējais brīvprātīgo darba mēnesis Lingenē un tieši tagad atrodas arvien vairāk darāmā. Laiks skrien arvien ātrāk un grūti noticēt, ka 10 mēneši tūlīt jau būs pagājuši.
Vāciju izvēlējos galvenokārt valodas dēļ. Kopš skolas pabeigšanas ar vācu valodu saskarsmes nebija, taču valodu aizmirst nevēlējos. No sākuma bija grūtāk – saprast, ko man saka, varēju, bet jutos mazliet pazudusi tulkojumā, jo pati izteikties nespēju. Līdz februārim man nodrošināja vācu valodas privātstundas, pēc tam apmeklēju vācu valodas kursus B1 eksāmenam. Beigās daudzi jokoja, ka B1 man ir par zemu, un eksāmenu nokārtoju ar izciliem rezultātiem. Valodas uzlabošanai Theaterpädagogisches Zentrum (TPZ) Lingen bija pareizā izvēle, jo visi ar mani runā tikai vāciski un, gribot vai negribot, valodas prasmes uzlabojas.
Lingenē ierados oktobrī un pirmais lielais pasākums bija novembrī – TPZ Gala. Man vairāk sanāca sēdēt un gaidīt uzdevumus, kamēr vietējā strādāja daudz par daudz, bet saprotu, ka tas bija valodas barjeras dēļ. Es joprojām baidījos, ka varu ko nesaprast vai izdarīt nepareizi, tāpēc arī pati nelūdzu vairāk darba, bet EBD semināros sapratu, ka ir jāizrāda iniciatīva un reizēm, tā teikt, jāuzprasās uz strādāšanu. Var jau gadīties, ka uzņēmējorganizācija nevēlas Tevi pārslogot, un jebkurā darbavietā iniciatīvas izrādīšana tiek augsti vērtēta.
TPZ darbojas teātra, spēļu, cirkus, deju un mediju nozarēs. Kā brīvprātīgā es varēju izvēlēties, kuros kursos vēlos asistēt un piedalīties, un man bija saskarsme ar cilvēkiem no visām vecuma grupām. Sākumā pati piedalījos teātra kursos, bet valodas barjeras dēļ tomēr izvēlējos kursu pārtraukt. Visu šo laiku asistēju cirkus kursos, kur nākas vien uzmanīties, lai bērni nesavainojas. Šajos kursos pati iemācījos žonglēt, griezt šķīvīti un iet pār virvi. Vislielāko prieku man sagādāja diena, kad ar savu lauzīto vācu valodu iemācīju meitenēm žonglēt. Prieks viņu sejās lika aizdomāties, vai kļūt par skolotāju tiešām būtu tik slikti.
Papildus kursiem divas dienas nedēļā asistēju birojā. Bija paredzēts, ka no februāra es rītos asistētu birojā, taču praktikante izlēma palikt visu gadu. Līdz ar to, man lielāko daļu laika nebija pilnā slodze, kuru es pat vēlējos. Tā nu sanāca, ka es ierados tieši lielu izmaiņu laikā – kad jaunais priekšnieks ievieš savu kārtību, līdz ar to reizēm bija tāda sajūta, ka joprojām īsti neesmu daļa no TPZ, taču bija izdevība no malas redzēt, kā viss izmainās. Kad ierados sākumā, mērķauditorija bija bērni līdz 10 gadiem, un tagad viss tiek pārkārtots, lai piesaistītu pusaudžus. Pēdējos mēnešos piestrādāju arī kafejnīcā, ko TPZ nesen pārņēma.
Atskatoties uz visu pieredzēto, esmu daudz mācījusies. Pieredze nebija gluži tāda, kā es gaidīju. Pēc Film Studies Bakalaura iegūšanas, gribēju vairāk piedalīties tieši teātra uzvešanas procesā, taču šeit tas notiek pavisam savādāk. Biju arī gaidījusi lielāku slodzi, bet, kā uzzināju no bijušās dzīvokļa biedrenes, TPZ bieži vien paņem par daudz brīvprātīgo (vienu Eiropas, divus vietējos) un tad nevienam nav īsti kārtīgs darbs. Un tomēr esmu sasniegusi savu mērķi - uzlabojusi vācu valodas zināšanas, iepazinusi interesantus cilvēkus un strādājusi pasākumu aizkulisēs.
Šo mēnešu laikā piedzīvoju visus emociju līmeņus, bet tā ir daļa no attīstības un izaugsmes. Apzinos, ka reizēm bija grūtāk, jo biju pārāk pasīva un bailīga. Šādu pieredzi es ieteiktu jebkuram, bet domāju, ka daudz var iemācīties tie, kuri vēl nav izvēlējušies, ko vēlas studēt, kā arī tie, kuri ir studējuši, bet nav pārliecināti par savām iespējām un vēlas ko mainīt. Uzskatu arī, ka pieredze būs tāda, kādu to veidosi Tu pats. Un jebkurā gadījumā šie mēneši citā valstī, iepazīstot citu kultūru, mācoties valodu, izmaina cilvēku un padara cilvēku atvērtāku, lai pieņemtu to, ka cilvēki ir dažādi un tas nenozīmē, ka sliktāki.’’
ŽEMAITIJA
“10 mēnešu EVS pieredze Lietuvā – Žemaitijas Nacionālajā parkā
Mani sauc Roma un es EVS projektu ietvaros, ieguvu iespēju strādāt Žemaitijas Nacionālajā parkā (ŽNP) Lietuvā. Projekts tika paredzēts uz 9 mēnešiem, bet apstākļu sakritības dēļ man piedāvāja pagarināt vēl par vienu mēnesi, ko es labprāt izmanotošu.
Šeit var sastapt daudz brīvprātīgo no tālākām Eiropas zemēm un ārpus Eiropas savienības esošām zemēm, nekā no kaimiņvalstīm, acīmredzot visiem patīk doties pēc iespējas tālāk, redzēt ko neparastu, līdz ar to esmu pirmā brīvprātīgā no Latvijas, kas startē caur manu kooridnejošo organizāciju Lietuvā. Ir sanācis tā, ka esmu ne tikai kaimiņzemē nonākusi, bet arī ļoti tuvu Latvijas robežai, vēl pie tā visa arī tuvu vietai, kur esmu dzimusi un augusi. Kāpēc tā?
Sākotnēji man man bija vēlme atrast projektu, kas būtu cieši saistīts ar kultūru, lai es varētu iegūt praksi savā apgūtajā profesijā. Vairāku mēnešu garumā meklējot un sūtot pietekumus uz sev interesantiem projektiem uz dažādām valstīm man nekad neveicās, jo vienmēr jau vietas bija aizņemtas un bija ilgi jāgaida uz nākamo pieteikšanās termiņu, tomēr turpināju meklēt, līdz atradu sev intersējošu projektu Lietuvā. Nosūtiju pieteikumu, bet vieta bija aizņemta projektā, kur biju iecerējusi. Man par lielu prieku pēc nedēļas koordinējošā organizācija no Lietuvas atsūtija jaunus piedājumus, visus saisītus ar dabas parkiem. Bija iespēja izvēlēties sev ineteresantako un pieteikties, apskatot ŽNP piedāvato sapratu, ka vēlos tieši šo pieredzi. Vēl pēc nedēļas nervozas gaidīšanas mani bija izvēlējušies divi parki, bet es tomēr paliku pie ŽNP.
Vēlējos šeit strādāt, jo esmu pa pusei lietuviete pēc etniskās piederības un mani radinieki nāk tieši no Žemaitijas reģiona. Tā bija arī brīnišķīga iespēja atgriezties pie savām saknēm, izpētīt vesturi, kultūru un valodu. Parks piedāvāja darbu kultūras jomā un tas ir tieši tas, kas mani piesasitīja. Iespēja strādāt kultūras jomā ar dabu saistītā vidē un dzīvot skaistā vietā pie ezera bija mans sapnis. Tomēr braucot uz šejieni biju noraizējusies, kā gan viss būs, kādi būs apstākļi, kolēģi un tā talāk, tomēr manā gadījumā esmu ļoti apmierināta ar dzīves vietu, apkārtni, darbu un kolēģiem.
Varu teikt to, ka EVS pieredze ir atkarīga ne tikai no tā, kādā vietā nokļūsti un kādi darba pienākumi tiek doti, bet arī no paša brīvprātīgā iepriekšējās pieredzes un spējām iedzīvoties jaunos apstākļos. Man ir iespēja apciemot citus EVS brīvprātīgos, ik pa laikam tiek rīkoti semināri, kur varam dalīties pieredzē un problēmās, mēģināt rast risinājumus. Redzu, ka citiem brīvprātīgajiem ir viena vai vairakas problēmas, un tās ir saistītas ar visdažādākiem apstākļiem; vienladzīgs mentors, darbs netiek dots pēc projekta darba apraksta, nedraudzīgas attiecības kolektīvā vai ar otru EVS kolēģi, grūtības adaptēties vidē valodas barjeru un kultūratšķirību dēļ, neapmierinoši sadzīves apstākļi un tml. Jā, jāatzīst, ka šāda veida problēmas var gadīties un jārod iniciatīva pašam tās risināt ar savu mentora un koordinējošās organizācijas palīdzību, jo viņi parasti iejaucas, ja rodas sarežģījumi. Brīvprātīgais darbs ir ne tikai darba pieredze, bet arī iespēja mācīties katru dienu tikt galā ar jaunām problēmsituācijām, būt atvērtam, radošam, fleksiblam un racionālam, jo ir jāspēj izdzīvot ar to, kas tiek dots un izveidot no tā sev interesantu pieredzi.
Varu teikt, ka man visā ir paveicies, jo valodas barjera ir minimāla, spēju ātri adaptēties vidē un nu jau jūtos šeit gandrīz kā vietējā. Apgūstu jaunas zināšanas katru dienu, jo strādāju muzejā, vadu tūristu grupas kā gide latviešu un angļu valodās, reizēm palīdzu informācijas birojā. Tūrisma sezonai beidzoties domāju atkal atgriezties pie darba skolā ar skolēniem angļu valodas stundās un tulkojamiem materiāliem. Pa vidam tam visam tiek rīkoti visādi pasākumi, esmu bijusi arī putnu monitoringā un citās ar ciema kultūras dzīvi saistītās akivitātēs. Atsaucīgie kolēģi reizēm piedāva man pievienoties folkloras kopas mēģinājumiem un doties līzi ekskursijās. Brīvprātīgais ir arī kā savas kultūras nesējs un paraugs. Kontaktēšanās ar visdažādakajiem cilvēkiem ir ļoti svarīga, lai spētu prezentēt savu dzimto valsti un kultūru, veicināt pieredzes apmaiņu.
Lauku klusais un rāmais dzīves ritms apņem mani tikai brīvajā laikā, kas varu doties dabā, uzņemt ciemos draugus, nodarboties ar sportu, lasīt grāmatas un vienkārši būt harmonijā. Domāju, ka ši pieredze ir viena no manas dzīves labākajām un esmu apmierināta ar to, kas man tiek piedāvāts.
Iesaku atrast arī tev savu vislābāko EVS projektu!”
GIGOS
Laima Āze no 2012. gada februāra līdz 2013. gada februārim ir brīvprātīgā bērnu un jauniešu centrā ” GIGOS Genk Zuid” Genkā, Beļģijā.
Laima par savu pieredzi [Martā]: “Lai gan savu projektu uzsāku tikai pirms mēneša, pirmie iespaidi jau ir iegūti gan par Eiropas brīvprātīgo darbu (EBD), gan par Beļģiju.
Savu darba dienu es iesāku ar valodas kursiem, par cik dzīvoju flāmiski runājošajā Beļģijas daļā, apgūstu nīderlandiešu valodu. Manā darbā bez valodas zināšanām ir grūti strādāt, jo darbs pārsvarā ir ar bērniem un bērni angļu valodu nesaprot. Pēc tam dodos uz Genk Zuid, kur veidoju aktivitātes priekš bērniem un kopā ar citiem brīvprātīgajiem tās arī īstenojam. Nākamie projekti ir saistīti ar Lieldienām, tajās plānoju krāsot olas kā Latvijā… esmu apmierināta arī ar kolēģu atsaucību un uzticība, nākotnē noteikti īstenošu lielākus projektus.
Dzīvoju kopā ar vēl trīs brīvprātīgajiem no Spānijas, Itālijas un Ungārijas. Pagaidām mums kopā iet jautri. Par cik Genk nav īpaši daudz izklaides iespējas mēģinām atrast veidus kā sevi izklaidēt, piemēram, atklājām iespēju ļoti lēti apmeklēt boksa nodarbības!! Kopā arī nedaudz apceļojam Beļģiju.
Pati valsts, manuprāt, ir jocīgākā vieta uz pasaules. Tā sastāv no vairākām daļām – Flandrijas un Valonijas. Flandrija ir flāmu daļa, bet Valonija franciski runājošā daļa. Protams, kā atsevišķa daļa ir uzskatāma arī Brisele un maz mazītiņš nostūris, kurā runā vāciski. Katrai daļai viss ir savs – sākot ar starppilsētu autobusu kompānijām, beidzot ar vietējo televīziju un radio. Pat Eiropas Brīvprātīgā darba ‘on-arrival trainig’ (iebraukšanas apmācība) katrai daļai ir savs. Šajā valstī cilvēkiem ļoti patīk vienkāršas lietas sarežģīt līdz nepazīšanai.
Bet, protams, visā visumā Beļģija ir jauka. Cilvēki ir neizsakāmi draudzīgi un atvērti pirmajā nedēļā pat tiku ielūgta uz Marokāņu kāzām! Tikai varēja būt nedaudz saulaināks…”
P60 (2)
Jau otrais brīvprātīgais no Latvijas ir devies uz P60. Līdz šim mūsu sadarbība ir turpinājusies veiksmīgi.
Reinis Jaunais par savu brīvprātīgā darba pieredzi: “EBD man klājas diezgan forši. Strādāju Nīderlandē, klubā ar nosaukumu P60. Klubs atrodas Amstelvenē, kas ir ‘gandrīz’ Amsterdama. Klubs varbūt nav tas pats lielākais šajā galā, taču lielajā zālē var sabāzt gandrīz 700 cilvēkus. Sākumā šeit pārsvarā darbojos ar pasākumu apskaņošanu, kas man kā mūziķim šķita ļoti noderīgi. Tagad gan vairāk darbojos ar gaismām un VJ-oju elektroniskās mūzikas pasākumos, jo, godīgi sakot, tas man šķiet interesantāk kā mūžīgi apkalpot grupas un DJ-us. Pie tam te ir daudz dažādu gaismu un ir kur izpausties!
Papildus tam īstenoju arī savu projektu – ģitāras meistarklases. Drīz šis 4 mēnešu projekts jau būs noslēdzies ar koncertu kluba kafejnīcā, kur mani ‘studenti’ rādīs, ko nu būs iemācījušies. Ar laiku iespējams uz P60 dabūsim uzspēlēt pāris grupas no Latvijas kāda cita projekta ietvaros, taču tas nu vēl ir uz vareni lielas jautājuma zīmes…
Dzīvoju kopā ar vēl pāris EBS cilvēkiem kādā izbijušā skolā – priekš Nīderlandes, kur viss vienmēr ir maziņš (izņemot pašu cilvēku izmērus, protams), milzīga platība. Grēks jau sūdzēties, taču uzkopt šo platību gan reizēm ir baigais slinkums. Mācos sadzīvot ar franču īpatnībām (te viņi ir veseli 2). Ar serbu, kā jau austrumeiropieti, gan sadraudzējāmies labi ātri. Paši nīderlandieši gan dažreiz arī nav cilvēki ar to visvieglāk panesamo mentalitāti (subjektīvs viedoklis), taču kaut kā mūsu klubā šķiet ir savākušies vislabākie ļautiņi no visiem. Sākumā man varbūt bija mazliet grūti pierast pie tā, ka te nav gluži tā Latvijas draugu bara, kas regulāri nāktu ciemos (nīderlandieši reti iet viens pie otra ciemos uz mājām), bet nu jau ir arī saradušies visvisādi muzikāli cilvēki, kas nes pie manis dažādus instrumentus un tad nu kopā spēlējam. Tagad jau arī šeit sākas pavasaris, droši vien ar vietējiem daudz vizināsimies apkārt ar ģitāru pa parkiem un priecāsimies.”
Camaleon
Vita Kalniņa par Brīvprātīgo darbu: “Mans projekts, kurā jau esmu iesaistījusies sešus mēnešu (projekts pašreiz ir tieši pusē un beigsies 2012. gada 1. septembrī) norisinās Lihtenšteinā, vienā no mazākajām valstiņām Eiropā. Mans projekts ir darbs ar jauniešiem Vaducas pašvaldības paspārnē esošā jauniešu centra “Camaleon” ietvaros. Pieteicos šim projektam, jo mani interesēja šis reģions un cilvēki, kas šeit dzīvo, Alpu ielejās. Iepriekš biju studējusi Kultūras akadēmijā Starptautiskos kultūras sakarus Latvija – Vācija un nolēmu iepazīt arī šo vācvalodīgo zemju kultūru, valodu, ģeogrāfiju, vēsturi un daudzas citas jomas un, protams, iesaistīties Eiropas Savienības neformālās izglītības programmā Eiropas Brīvprātīgais darbs. Agrāk nekad nebiju strādājusi ar jauniešiem un tas bija un arī joprojām ir vislielākais izaicinājums, jo darbs ar pusaudžiem nekad nav viegls, taču ārkārtīgi interesants. Bieži tie ir ļoti vienkārši darbi, kurus liek veikt brīvprātīgajam, taču no tiem nav jābaidās un jātur acis vaļā, kā tu vari savu laiku lietderīgi projektā izmantot. Nav jānāk ar lielām ambīcijām, brīvprātīgais darbs šajā mazajā valstī vairāk ir kā pašrefleksija nekā ambicioza darbošanās ar lieliem pienākumiem.
Tā ir iespēja mācīties dienu un nakti, turklāt mērķus ir jānosprauž pašam. Tos neviens nevarēs pateikt priekšā. Es, piemēram, izvirzīju sev kā mērķi mācīties ģitārspēli un apgūt vietējo dialektu. Tas man pagaidām vēl nav izdevies pilnībā, taču ceļš uz mērķi ir svarīgāks par pašu mērķa sasniegšanu. Uzskatu, ka es gūstu no šī darba vairāk nekā tie brīvprātīgie, kuri nezina šīs zemes valodu. Tā ir liela priekšrocība, jo valodas zināšanas ļauj jau no paša sākuma brīvi komunicēt ar vietējiem.
Brīvprātīgais darbs ir process, kura laikā tu saproti, ka esi kaut kā lielāka sastāvdaļa. Tas ir saistīts ar pilsoniskās apziņas radīšanu vispirms brīvprātīgajos pašos. Tā ir tāda, kā revolūcija no iekšienes pašā Eiropas Savienībā, kuru veic jaunieši ar savu darbu iesaistoties šajā programmā. Pēc šiem projektiem mēs visi dosimies kur nu kurais, taču jau ar citu skatu gan uz zemi, kurā darījām brīvprātīgo darbu, gan uz Eiropu, gan uz mūsu pašu zemēm un uz sevi. Eiropas brīvprātīgie ir sabiedrības aktīvākie un radošākie cilvēki, kuri nebaidās sevi izaicināt, piedalīties, strādāt, būt aktīvam un mainīties un tādā veidā mainīt kaut vai mazu daļiņu savas apkārtnes. Taču ar mazajām lietām sākas kaut kas lielāks. Vai esi gatavs piedalīties arī tu?”
Mains d’œuvres
Inga Lāce no 2011. gada februāra līdz 2012. gada janvārim bija Eiropas Brīvprātīgajā darbā kultūras centrā „Mains d’œuvres”, Sentuānā, Francijā .
„Projekta pirmo daļu pavadīju, apgūstot franču valodu un iepazīstot organizācijas darbību, vērojot un piedaloties koncertu, izrāžu un izstāžu rīkošanā, pildot dažādus administratīvus un komunikāciju darba pienākumus. Gada otrā puse savukārt noritēja daudz intensīvāk, uzņemoties aizvien vairāk atbildības, piemēram, organizējot Eiropas kultūras mantojuma dienu pasākumu septembrī. Oktobrī pārvācos uz Bordo, lai neatkarīgajam kultūras centram TNT palīdzētu sarīkot gadskārtējo „Trans Europe Halles” tīkla tikšanos par tēmu „Apkaimes”. Novembrī, atgriežoties Sentuānā, bija jāveic pēdējie sagatavošanās darbi Latviešu video mākslas vakaram, savukārt decembrī tika realizēts projekts, pie kura strādāju visilgāk – kopš jūnija – vizuālās mākslas darbu izsole, kurā piedalījās vairāk nekā 70 mākslinieki, kas 10 gadu laikā bija iesaistījušies centra vizuālās mākslas programmā.”
Kultūras centra „Mains d’œuvres” darbībā apvienotas vairākas savstarpēji viena otru papildinošas funkcijas. Tas, pirmkārt, sniedz atbalstu un nodrošina telpas radošajam procesam un projektu prezentācijām vairāk nekā 50 māksliniekiem rezidencēs teātra, dejas, mūzikas, vizuālās mākslas un jauno mediju jomās. Otrkārt, tas piedāvā publikai visu iepriekš minēto jomu pasākumus, un, treškārt, cenšas aktīvi strādāt ar ilgtspējīgas attīstības jautājumiem gan organizācijas iekšienē, gan apkārtējā vidē, aktīvi iesaistot kultūras dzīvē vietējo sabiedrību – Sentuānas iedzīvotājus.
Arī Mains d’œuvres ir TEH (Trans Europe Halles) biedrs.
Water. Sinking Cities. – P60 un NOASS
8 mēdiju mākslinieki no 2 valstīm – Nīderlandes un Latvijas ir iesaistīti 2 radošās apmaiņās. Veidojot materiālus iedvesmojoties no apmaiņām šajās valstīs un izmantojot audio vizuālus izteiksmes līdzekļus, no š.g. jūnija līdz septembrim, katrā organizācijā tiks prezentēti mākslinieku grupu darba projekti.
Pēc 1 mēneša komunikācijas mājaslapā internacionālās mākslinieku grupas darbojas pie kopīgā projekta iedvesmojoties no tēmas: Ūdens – dabas elements un tā atspoguļojums Grimstošu pilsētu aspektā. Nākamais projekta etaps ir apmeklēt katru projekta pilsētu – Rīgu (21.-27. Jūnijs 2010.g.) un Amstelvēnu (13.-19. Septembris 2010.g.), veicot pētījumus vietējā vidē un sagatavojot audio vizuālus darbus dzīvajai performancei.
Apmaiņu starplaikā mākslinieki turpina komunicēt projekta mājaslapā – daloties pieredzē par iepriekšējo etapu, ievietojot audio vizuālos materiālus no Rīgas posma, kā arī gatavojas nākamajai apmaiņai Amstelvenē. Šajā mājaslapā katram māksliniekam ir savs profils un grupas kādās dalībnieki ir izveidojuši. Ikviens ir aicināts dalīties pārdomās un atstāt komentārus par mākslinieku projektiem tajā.
Stanica
Stanica Žilina – Záriečie – Staņicas kultūras centrs. Klāra Grundšteinas projekts “Stanica, Open Cultural Spac”
15.07.2010.-15.10.2011
Klāra par savu EBD pieredzi, esot vēl uzņēmējorganizācijā: “Ir pagājis jau vairāk kā pusgads kopš darbojos kā brīvprātīgā Slovākijas pilsētā Žilinā kultūras centrā Staņica. Staņica tulkojumā no slovāku valodas nozīmē stacija. Un mana darba vieta, papildus tam, ka ir kultūras centrs, vēl aizvien ir funkcionējoša stacija ar vilcieniem, kas regulāri piestāj, un pensionāriem, kas nāk uzreiz pēc vismaz trīs vilcienu sarakstiem. Staņicas kolektīvs ir kā ģimene. Ne pārāk liela, toties ar suni. Ar brīvprātīgajiem, kas atbrauc un vairs nevēlas doties projām un kopš vakardienas ar jaunām, baltām klavierēm.
Mani ikdienas pienākumi Staņicā pārsvarā ir daudz un maziņi. Es strādāju bārā (vismaz reizi nedēļā, kā jebkurš cits no Staņicas darbiniekiem), sagatavoju un tirgoju biļetes uz pasākumiem, reizēm arī filmēju kādus no pasākumiem, sakārtoju viesu istabiņu pa nakti palicējiem, iznēsāju plakātus. Pēdējā laikā arvien vairāk taisu plakātus dažādām Staņicā notiekošām akcjām. Šobrīd gatavojamies drukāt brīvprātīgo pastkarti sietspiedes tehnikā un iesaistīt tajā citus brīvprātīgos palīgus. Un jūnija sākumā ir ieplānots grupēt ļaudis divdienu plenēram, kam vajadzētu izvērsties par diezgan patīkamu izbraukumu zaļumos ar nelielu radošu ievirzi.”
Pekarna – Magdalenske Mreže
Kopš 2010. gada janvāra Ieva Strazdiņa darbojas kā brīvprātīgā neatkarīgās kultūras organizācijā „Pekarna Magdalenske Mreže”. Ieva 12 mēnešus pavadīs Mariborā (Slovēnijā), aktīvi darbojoties organizācijas ikdienas dzīvē, palīdzot rīkot koncertus un filmu vakarus.
Pekarna Magdalenske Mreže ir nevalstiska, bezpeļņas institūcija. Tā ir dibināta kā organizācija, lai veicinātu un atbalstītu projektu sadarbību starp personām un grupām, kas veic mākslas, kultūras, izglītības, pētniecības, ekoloģisko, informatīvo un humānās palīdzības aktivitātes. Centru izveidoja 1996.gadā trīs dažādas apvienības (Asociācija dolphine draugi, Alternatīvās mūzikas darbnīca, Galerijas māja). Tas atrodas bijušajā militārajā maiznīcā, kas tika pārņemta 1994.g., un tagad ir lielākais alternatīvais kultūras centrs ziemeļu-austrumu Slovēnija.
Arī Pekarna ir TEH (Trans Europe Halles) biedrs.
P60
Kultūras un mākslas projekts “NOASS” sadarbībā ar vienu no lielākajiem neatkarīgajiem kultūras centriem Eiropā un TEH biedru – P60 (Podium voor pop, cultuur en media) Amstelvēnā rudenī uzsāka gadu ilgu EBD projektu GLOBALSTAGE, kura laikā P60 uzņēma brīvprātīgo no Latvijas – Lindu Kononi. Linda kopīgi ar citiem brīvprātīgajiem no P60 uzrakstīja un vada jauniešu apmaiņas projektu Water. Sinking Cities.
P60 ir kultūras centrs, kas atrodas Amstelvēnā – netālu no Amsterdamas lidostas – un kur satiekas māksla, mūzika, kultūra un multimēdija. Centrs savu aktīvo darbību uzsāka 2001. gada 1. novembrī. Galvenokārt P60 ir rīko multimedijas, literatūras, teātra un modes radošās darbnīcas, koncertus un deju vakarus, kā arī sadarbojas ar citiām vietējām kultūras institūcijām un mākslas skolām.
REGENLAB: New Cartographies of the Creative Cities
Kultūras un mākslas projekta “NOASS” komanda, jauniešu apmaiņas projekta REGENLAB: New Cartographies of the Creative Cities ietvaros, 2009.g. oktobra sākumā devās uz Portugāli.
No 1. līdz 12. oktobrim Porto notika vienpadsmit dienu ilga radošā darbnīca, kurā piedalījās jaunieši no Francijas, Lietuvas, Latvijas, Spānijas un Portugāles. Galvenais projekta uzdevums bija pētīt urbāno vidi un notiekošos procesus tajā no dažādiem skatu punktiem. Dalībniekiem 11 dienu lakā bija iespēja izstrādāt jaunu Porto pilsētvides plānojumu, ar kuru varēja iepazīties izstādē un Porto pilsētā projekta beigās.
Projekta realizētāji un uzņēmējorganizācija ir IDEIAS EMERGENTES, kura vairākus gadus ir kultūras un mākslas projekta “NOASS” sadraudzības partneris. EVS programmas ietvaros IDEIAS EMERGENTES 2008. gadā uzņēma Inetu Želvi un 2009. gada pirmajā pusgadā Anniju Senakolu un Kristinu Lukjansku.
No 3. līdz 11. augustam (2009) Ankarā, Turcijā notika jauniešu apmaiņas programma “What is EU?”. Karstā Turcijas saule un kontrastainā Ankaras pilsētvide netraucēja jauniešiem no Turcijas, Rumānijas, Portugāles, Grieķijas, Bulgārijas, Slovēnijas, Slovākijas, Latvijas un Francijas būt ieinteresētiem svarīgākajos un aktuālajos notikumos, kas ir saistīti ar Eiropas Savienības tematiku. Aktīvās nodarbības, diskusijas, izbraucieni pa pilsētu un ārpus tās veicināja jauniešu iniciatīvu un vēlmi mainīt uzskatus gan par Eiropas Savienības dalībvalstu, gan Turcijas pilsoņiem un tradīcijām.
©2009 NOASS - tālr: +371-2947-4401 / fax: +371-6716-7161 / AB - Dambis 2, Rīga, LV-1048, Latvija