IERIĶI-RĪGA-JŪRMALA

Ņina Abizova un Ingrīda Zābere 16.maijā izstādes atklāšanā

Vēl tikai nedēļu līdz 19. jūlijam Latvijas Naivās mākslas muzejā būs aplūkojama Ņinas Abizovas personālizstāde “Ieriķi-Rīga-Jūrmala”.

Ņina Abizova (dz. 1944. gad.)

1958. gads. Skola, zīmēšanas skolotājs, 7. klase. Pēdējā zīmēšanas stundā labākajai skolniecei, kas izrādās, – man – bija jāpozē saviem klasesbiedriem un 2 stundas jāstāv pie baltas podiņu krāsns. Tas bija briesmīgi, es sev likos tik neglīta, jutu aizvainojumu un kaunu. Es taču pat nebiju nojautusi, ka labi zīmēju. Neatceros, ka jebkad būtu zīmējusi, izņemot zīmēšanas stundās skolā.

Tieši 10 gadus vēlāk, kļūdama Jurija Abizova sieva, nonācu radošās inteliģences – rakstnieku un dzejnieku – vidū, tādā koncentrētā radošā „buljonā”. Arī man sagribējās kaut ko radīt. Reiz, kad vīrs pajautāja, ko vēlos saņemt dāvanā dzimšanas dienā, par pārsteigumu pati sev palūdzu krāsas. Kā šodien atceros to pirmo milzīgo Ļeņingradas akvareļu kasti! Bērnībā vecāki, uzskatot zīmēšanu par niekošanos, kas novērš uzmanību no mācībām, pirka man tikai skolai nepieciešamo. Atceros sausos 7 krāsu akvareļus uz kartona paletes ar caurumu īkšķim. Līdz pat šim brīdim nevaru saprast, kā gan zīmēšanas skolotājs varēja saskatīt manī kaut kādas spējas un cik gudri neļāva man par to aizmirst, nosēdinot uz 2 stundām pie baltās krāsns. Pirmā bilde „Aizvainotā Ņina” (1969. gads) – kā tā laika mazās meitenes atmiņas. Ar to arī viss sākās.

Jurijs Abizovs tajā laikā tulkoja latviešu literatūru – Lāmu, Kolbergu, Ziedoni, Peteru, dainas u.c. 1970. gadā piedzima dēls. Pa dienu bija sadzīves rūpes – pusdienas, vakariņas, mazgāšana, tīrīšana -, vakarā ar rakstāmmašīnu jādrukā tulkojumi. Tikai naktī, kad visi devušies gulēt, sākās mans laiks – virtuves stūrī ķēros pie zīmēšanas. Ja arī ne katru nakti, taču 25-30 gadu garumā. Kaut kas zīmējās priekš sevis, kaut kas draugiem dāvanā. Zīmējot jutos brīva. Ko gribu, to arī zīmēju, kā gribu, tā arī daru. Jaunībā ir tik viegli būt naivi bezkaunīgai – jaukt akvareļus ar balto guašu un gleznot zelta rudeni ar bronzas krāsu. Par šo jauno apķērīgo meiteni tad arī rakstīja Mirdza Bendrupe man veltītajā dzejolī:

Ar meldru uz ūdens… rindas trīs…
Tikpat jau saņems kāds:
Zivju vanags vēstuli aiznesīs,
Viņš zina, kur adresāts.

Ar spārnu vējā… Trīs vēzienus vien…
Dzirdi? Zin jau puspasaules to!
Vēstis ātrāk par gaismu skrien,
Tiklīdz kāds uzlido.

90. gadi, atmoda. Tika dibināta Latvijas krievu kultūras biedrība. Mēs dzīvojām rakstnieku vasarnīcā Lielupē. Kaimiņu mājā dzīvoja Maija Tabaka. Parādīju viņai savus zīmējumus un atkal jutos pārsteigta, uzzinot viņas domas, ka mācīties man esot jau par vēlu, jo esmu jau izveidojusies māksliniece ar savu tehniku. Viņa ierosināja rīkot izstādi. 1992. gadā, nosaucot mani par mākslinieci manu darbu izstādē Latvijas krievu kultūras biedrībā, Maija Tabaka atklāja mani man pašai. Tajā gadā pateicoties kaimiņbūšanai ar tik brīnišķīgu cilvēku un gleznotāju kā Maija Tabaka, mani darbi ieguva lielākus izmērus, to skaitā arī „Maijas Tabakas māja”.

Šis ir mans jubilejas gads – aprit 65. gadi. Esmu sieviete gados – tātad daudz gadu nodzīvojusi. Kārtoju savu dzīvi un dvēseli un, atskatoties uz nodzīvoto laiku, varu teikt poļu režisora Kišļovska vārdiem: „Es nekad neesmu aprierināta ar rezultātu. Šķiet, ka no visa, kurp tiecos, izdodas sasniegt kādus 35 procentus. Šie 35 procenti apmierina patmīlu un tas ir pietiekami. Laiks pierast, ka vairāk sasniegt nav iespējams.” Lai arī nav pārāk daudz – 85 darbi – taču tā ir mana dzīve, Ieriķu meitenes dzīve, kurai bērnībā rotaļlietu vietā bija puķes, koki, mākoņi, putni, sniegpārslas un varavīksnes. Tāda maza pasaule, bet tik mūžīga! Arī pēc manis pavasaros ziedēs sniegpulkstenītes, pēc ziemas atkal nāks pavasaris. Un paliks šī bezgalīgā dzīve manos darbos, kur viens gadalaiks nomaina citu un koks aug ar saknēm uz augšu pretī debesīm.

Izstādes kuratore Ingrīda Zābere

ORGANIZĒ:

ATBALSTA: